Pukainis.lv
grieta

grieta

Grieta ir īpaša kaķenīte, kurai aiz muguras ir garš veseļošanas ceļš. Tagad Grieta ir vesela, vakcinēta, ir izdevies saglabāt acis, par ko mums ir liels prieks. Viņa noteikti neredz visu, taču viņas acis uztver gaismu un kādus noteiktus krāsu toņus. Viņa perfekti orientējas telpā, apmeklē wc kastīti un vispār uzvedas kā kaķis ar nevainojamu redzi! Viņa gatava spēlēties, skriet un lekt pakaļ rotaļu pelītei. Momentāli reaģē uz izmaiņām apkartējā vidē, prot zibenīgi paslēpties un nemanāmi parādīties. Grieta meklē savus īstos cilvēkus. Var būt kā lielisks kompanjons otram kaķim!

CITI DZĪVNIEKI

Ārčijs_photo

ĀrčijsPilsēta: Iecava

Ā-ā–ārč! Kad izdzirdu, ka mani sauc, ļepatoju pie žoga. Protams, es ceru, ka tur būs tā sīkā meitene, kura mani sagaidīja izkāpjam Rēvicos... Esmu viņai pieķēries. Bet mani mēdz saukt arī visādi ķēmi... Nu, izdomāju atsaukties arī ķēmiem. Nu tiem, kuri te biežāk grozās. Žēl jau galu-galā paliek to nabaga cilvēku. Suns jau ar nav bez sirds. Tā–ā-ā... mani atveda no Rēzeknes. Mana Latgales sāga mītiem vīta. It kā man bijis saimnieks, gana lādzīgs, bet ne gluži. Aizbrauca naudu pelnīt vai meičām piecirst... es tak nezinu! Bet atstāja mani sargāt OBJEKTU. Objekts izrādījās esam lidojošais šķīvītis un viendien izčabēja, bet es norāvu taku uz patversmi. Patversmē slikti nebija, bet labi ne tik. Neviens mani nemeklēja. Ciemos pie manis nebrauca. Ne vella adoptēt mani negribēja. Tak es i bez mājām labi varētu iztikt! Tā es i teicu tur... patversmē. Lai mani mežā laiž! Bet nelaida... Teica, vai nu kaulainā, vai jauna ģimene! Citādāk tu prom netiksi. Konkrēti atstiepties es negribēju! Nea! Tamdēļ saliku ceļa somu un pārvācos uz šejieni. Uz "Ķepu- ķepā". Laikam tak kaulainā uzspēja man nogrābstīties gar mīkstumiem, es norāvu dermatītu. Staigāju apkārt uz pusi noskūts un pliks! Bet tas nekas. Puse no manis joprojām ir gana spalvaina :P. Nu un plikumi jau arī apvelkas ar spalvu. Tad, lūk! Es te tomēr ceru pazīmēties, un tā kā mājas atrast. Sev. Man ir 5 gadi. Izskatīgs vīrietis. Nopietns. Izteikti pieķeros vienam cilvēkam. Labprāt sargāšu. Kādu zemes gabaliņu, māju un tevi. Visveiksmīgāk integrēšos vecpuiša dārzā... He-he! Vai divu cilvēku mājsaimniecībā. Pie ķēdes- nē. Varu dzīvot ārā, bet būdai ir jābūt! Un voljēram. Vai dārzam ar labu žogu. Kā es satieku ar citiem suņiem? Nū–ū–ū! Esmu dominants. Meičas mīlu, večus nē. Kaķus tā...nu tā. Labāk lai tie sēž kokos, tad vispār netraucē... Izklausos skarbi? Lai nu būtu! Savam cilvēkam es esmu bučmūlis. Citiem tomēr tak arī nepienākas mani bučāt, neesmu taču paduses asaka kaut kāda!
Dzimumspuika Vecums5 gadi Izmērsliels
puika_photo

PuikaPilsēta: Iecava

Mans stāsts aizsākās pirms 5 gadiem, kad es kā mazs kucēns nācu šajā pasaulē. Tiku atņemts savai mammai un aizvests pie daktera. Nedz es, nedz manas māsiņas, nedz brālītis- mēs nebijām slimi. Pie daktera mēs nonācām, jo mūsu saimnieks gribēja mūs iemidzināt. Mūsu bērnišķīgā pīkstēšana un mazu kucēnu šļupsti, sasāpināja vetārsta dvēseli, un viņš nespēja atņemt mums dzīvību. Lūk tā, pateicoties svešam cilvēkam, kurš nezināja nedz manu mammu, nedz redzēja mūs nākam pasaulē, mēs palikām dzīvi. Es izaugu šeit- "Ķepu-ķepā". Manu acu priekšā kā mazi vilnīši ir noņirbējuši simtiem suņu un kaķu, kuri šo gadu laikā laimīgi tika adoptēti. Simtiem cilvēku, kuri nākuši un gājuši. Dažs vienaldzīgs, cits mīļām acīm, bet neviens tā īsti nav manī sajutis gabaliņu no savas dvēseles. Laiks gāja. Lēnām, nesteidzīgi, bet nepielūdzami. Un lai arī es esmu tas suns, kurš gana aktīvi iesaistīts biedrības dzīvē, es jutos vientuļš. Kā mēdz teikt- divas vientulības satikās... Es sadraudzējos ar Strīpiņu. Viņa ir mierīga un klusa. Arī viņa dzīvo Rēvicos kopš kucēna ķepas. Viendien viņa atnāca pie manis un palika. Viņai vienmēr ir bijusi izvēle un pārvietošanās brīvība. Jo viņa ir reti prātīga un muļķības nedara. Bet viņa ir izvēlējusies mani. Viņa lolo un sargā mūsu mazo zemes pleķīti no citiem suņiem. Viņa ir mūsu mājiņas pavarda sargātāja. Reiz mani gribēja adoptēt. Cilvēki atvēra mašīnas durvis, kurās man būtu bijis jākāpj, taču Strīpiņa tik ļoti smilkstēja un tik ļoti gribēja doties man līdzi, ka cilvēks pārdomāja... divus suņus viņš negribēja, bet salauzt Strīpiņas sirdi arī nespēja. Tad nu, šis stāsts ir par mani. Bet patiesībā- par mums abiem. Jo izskatās kā izskatās. Mēs esam adoptējami abi kopā. Uhhhh...es zinu, cik ļoti tas mazina mūsu iespējas tikt adoptētiem! Bet es nevaru viņu atstāt... Viņa nes man kārumus. Viņa man ir. Un es esmu viņai. Pēdējā galerijas bildē, ja aizšķirsi tik tālu, ir viņa- mana Strīpiņa! Un tomēr, var taču tā būt, ka reiz nāks cilvēks, kuram patiksim mēs abi. Un viņš ļaus mums būt savā tuvumā. Kurš novērtēs mūsu uzticību, un to, ka esam draudzīgi. Vai to, ka mēs esam kā četrkājaini mājas gariņi, kuri rada to omulīgo īstu māju sajūtu. Ja vien mums ļauj. Ļausi?! Rekvizīti ziedojumiem: DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA “ĶEPU-ĶEPĀ” Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983 Reģistrācijas numurs: 40008176673 BIC/swift kods: HABALV22 Paldies, jūsu DzAB "Ķepu-Ķepā" Jelgavas rajons, Ozolnieku novads, Salgales pagasts ''Rēvici'' T: 29733601
Dzimumspuika Vecums5 gadi Izmērsliels

Pukainis.lv palīdz atrast jaunas mājas kaķiem un suņiem, kuri dzīvo dzīvnieku patversmēs. Sniedzam atbalstu, lai dzīvnieki varētu atrast sev saimnieku.