kaķenīte

VillijsPilsēta: Rīga

Runčuks izglābts no ielas dzīves, izārstēts un atkopies. Villijs ir jūtīgs un maigs kaķis, nedaudz bailīgs, dažkārt šņāc, bet tikai no bailēm, ļauj sevi paglaudīt. Visvairāk rotalājas vēlu vakarā, kad neviens nestaigā pa istabu, guļ naktī blakus gultā, dienā uz palodzes. Labi sadzīvo ar citiem kakiem.

LarīPilsēta: Rīga

Palielā auguma Larī – suņdāma spēka pilnbrieda gados – meklē mājas, kurās būt noderīgai un vienlaikus arī beidzot uzzināt, kāda ir mīlēta suņa dzīve. Visu iepriekšējo mūžu nodzīvojusi īsas ķēdes galā, kura beigu galā bija pat kaklā ieaugusiN. opietns suns – tikai cilvēkiem ar pieredzi “suņkopībā”, bez citiem mājdzīvniekiem un maziem bērniem. Būs jautra, spēlēties kārā, krietna sardzīte. Adoptējama tikai uz privātmāju ar slēgtu teritoriju.

BrīzePilsēta: Iecava

Brīze. Dusmulis Brī, negantnieks... tā mani sauca biedrības meitenes pirmajās nedēļās. Droši, ka taisnība viņām bija. Tā sāpe, atkal zaudējot mājas, man bija skaudra kā īlens sirdī. Es rūcu. Es rēju. Es rādīju zobus. Pat meitenei, kuru pazinu, es nedevos tā uzreiz... Rēju diennaktīm. Uz visu. Arī uz tukšumu. Un tad ieradās viņas. Sievietes, kuras mani mēdz te visu bildēt. Pāris nedēļas viņas arī kopj mūsu māju. Viņas ir dīvainas. Es reju dusmīgs, bet viņas izliekas, ka es mīļi runāju. "Brīzīte, Brīzīte...", viņas saka. "Kāds nu tur Brīzīte!", man gribas skarbi viņām uzriet, bet sirdī tomēr mostas naiva cerība kā gaismiņa, ka arī es esmu kādam mīļš. Viņas atkal un atkal man ieklāj karalisku gultiņu, neraugoties uz to, ka es visu cenšos izpostīt. Viņas ved mani pastaigā. Un mantiņu man iedeva... Man liekas, ka es viņām sāku pieķerties. "Brīze, mēs tev noteikti atradīsim mājas! Dzirdi, par katru cenu mēs tev tās atradīsim!", viņas saka. Un man tā-ā gribas viņām ticēt! Es reju maz. Un vairs nepostu savu gultiņu. Es daudz un mierīgi guļu, kad viņas ir blakus... Man vajag kādu, kurš ir man blakus! Esmu maza auguma suņu vīriņš. Mana saimniece saslima, es paliku viens. Man ir 8 gadi, un priekšā vēl tikpat... Palīdzi manām meitenēm atrast man mājas...lūdzu? Citādi viņas ir bēdīgas.Un es negribu, ka viņas par nieka Brīzi bēdājas! Brīze ir stiprs vīriņš un pats var savu dzīvi nokārtot!

MilaPilsēta: Rīga

Mila ir ļoti īpaša kaķenīte. Smalka, skaista, bezgala mīļa un vienmēr dzivespriecīga. Viņas kustības un pozas atgādina centīgu baletskolas skolnieci horeogrāfijas stundā. Skrienot pretī cilvēkam viņai acīs vienmēr ir jautājums - "Vai tu mani paglaudīsi?" un tiklīdz roka pieskaras viņas galvai, liekas, ka Mila sāk laimē starot. Tāda maza saulīte, paskatoties uz kuru ap sirdi paliek siltāk. Milas dzīve sākās ar nodevību. Saimnieki atnesa kaķenīti uz iemidzināšanu, jo viņas pirkstiņi un nadziņi nav attīstījušies kā parastam kaķim. Pēc vetārstu domām šāds pirkstinu izskats ir ģenētikas dēļ, to visticamāk ir radijusi tuva radniecība vairākās paaudzēs. Mila jau kādu laiciņu dzīvojas pagaidmājās, ir ļoti aktīva, jauka un rotaļīga kaķu meitene, vakcinēta, sterilizēta. Vetārsts ieteica Milu pareizi barot ar kvalitatīvu pārtiku, kura nesatur augu izcelsmes olbaltumvielas un vienmēr sekot līdzi Milas pašsajutai. Milai nieru attīstībā ir novirzes no normas. Bet pie pareizas aprūpes Mila varētu nodzīvot laimīgu, pilnvērtīgu, garu kaķa mūžu. Protams, potencialajam saimniekam ir jāapzinās ka viss var attīstīties arī citādāk. Ļoti ceram ka būs cilvēks, kurš aiz Milas fiziskām nepilnibām saskatīs bezgala mīļu un fantastiski dzīvespriecīgu ģimenes kaķīti. Ar prātu saprotam ka cilvēku loks, kurš varētu Milā ieskatīties ir tuvu nullei. Bet ar sirdi ticam, ka ir šis viens vienīgais cilvēks pasaulē, kuram Mila dāvās visu savu mīlestību un dzīvesprieku, kurš pieņems Milu tādu, kāda viņa ir un kopā ar viņu piecāsies par dzīvi un izbaudīs katru mirkli, ko tā sniedz.