kaķenīte

ŽaģePilsēta: Iecava

Mani sauc Žage. Es esmu 12gadīga dalmāciete. Nonācu biedrībā "uz laiku"... Tā nu saimniekam tie dzīves apstākļi sakārtojās.Gadās. Biedrības pansijā luncinu asti jau vairāk kā gadu. Vai pusotru... Hmm, katrā ziņā krietni pat viena kārtīga suņa pacietībai par ilgu. Kā man šķiet. Pieķeru sevi lūram uz cilvēkiem caur pieri, bet ar naivas cerības izgaismotu purnu. Tiktāl nu ir! Gribu mājas! Ko lai es par sevi pastāstu? Neraugoties uz gadiem, esmu moža. Tālu staigāt man īsti negribas. Toties patīk tā staigāt, lai skaisti! Kā tas ir?! Nu tā! Lai varu visu izostīt, izpētīt, visu izprast... un lai izskatos es smuki! Dalmāciešmeitenes cienīgi! Gadi man nav atņēmuši pašcieņu! Pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, ka radu par sevi aplamu priekšstatu. Cilvēki skatās uz mani ar respektu, kas man patīk, tomēr arī mazliet bijīgi viņi skatās. Un tas nav īsti forši! Ņemot vērā, ka es esmu ieinteresēta atrast jaunas mājas! Cilvēki domā, ka es esmu dusmīga. Bet nē–ē–ē...man vienkārši daba ir iedevusi "pokera purnu", kas slēpj emocijas. Es stabili stāvu uz savām četrām ķepām! Var būt izskatos draudīgi? Bet tā vienkārši ir mana ikdienas stāja! Pret cilvēkiem es esmu laba. Mīlīga un jauka. Slikti satieku ar citiem suņiem. Un kaķus neciešu ne acu galā. Bet man taču ar cilvēku jādzīvo, nevis ar kaķi... Kaķis taču nevar mani adoptēt, bet cilvēks var! Es ļoti ceru, ka mani sastaps cilvēks, kuram es drīkstēšu būt uzticama. Neraugoties uz to, ka esmu gados. Es tomēr atļaušos cerēt un ticēt!

KuzjaPilsēta: Iecava

Mani sauc Kuzja, un es esmu 3 gadus vecs runcis. Kādēļ Kuzja? Nu, pirmkārt, esmu viegli ruds, kur neesmu balts, un dvēselē- vasarraibumains! Esmu bikls, tikls mājas gariņš, kurš piemurrā laimes un veiksmes pilnu klēpi tam cilvēkam, kurā ieskatās. Lai pielabinātos man, un lai mana mīlestība uz cilvēku augtu augumā, kā jau mājas gariņam, arī man vajag atstāt pieniņu trauciņā un cepumiņu blakus! Nu labi, mainu cepumiņu uz jēli ceptu steiku! He-he... Solos būt nemanāms, ja tavās mājās nāks ciemiņi! Nu... mājas gariņi tieši tā arī dara! Svešiem nerādās! :P, es nemaz negribu, ka man vai maniem saimniekiem uzliek ļaunu aci! Tad nu notikumus cītīgi vērošu no mājas gariņu slēpņa! Ja tev nav sava mājas gariņa, es no tiesas varētu par tādu kļūt! Nu mazliet jau būs tev jāpacenšAs, lai mēs varētu sadraudzēties cieši jo cieši. Taču varam sākt arī ar drusciņu un mazliet?

"zibvāvere"Pilsēta: Valmiera

"Man ir dīvaina tirpoņa labās auss ļipiņā, it kā kāds no tās puses mani vērotu". Kaķene ir enerģiska un dzīvespriecīga. Ļoti kustīga un aša. "Zibvāvere" nav kaķenes īstais vārds, taču sava straujā un dzīvespriecīgā rakstura dēļ patversmē šādu pagaidu vārdu tā ir iemantojusi.

ĀrčijsPilsēta: Iecava

Ā-ā–ārč! Kad izdzirdu, ka mani sauc, ļepatoju pie žoga. Protams, es ceru, ka tur būs tā sīkā meitene, kura mani sagaidīja izkāpjam Rēvicos... Esmu viņai pieķēries. Bet mani mēdz saukt arī visādi ķēmi... Nu, izdomāju atsaukties arī ķēmiem. Nu tiem, kuri te biežāk grozās. Žēl jau galu-galā paliek to nabaga cilvēku. Suns jau ar nav bez sirds. Tā–ā-ā... mani atveda no Rēzeknes. Mana Latgales sāga mītiem vīta. It kā man bijis saimnieks, gana lādzīgs, bet ne gluži. Aizbrauca naudu pelnīt vai meičām piecirst... es tak nezinu! Bet atstāja mani sargāt OBJEKTU. Objekts izrādījās esam lidojošais šķīvītis un viendien izčabēja, bet es norāvu taku uz patversmi. Patversmē slikti nebija, bet labi ne tik. Neviens mani nemeklēja. Ciemos pie manis nebrauca. Ne vella adoptēt mani negribēja. Tak es i bez mājām labi varētu iztikt! Tā es i teicu tur... patversmē. Lai mani mežā laiž! Bet nelaida... Teica, vai nu kaulainā, vai jauna ģimene! Citādāk tu prom netiksi. Konkrēti atstiepties es negribēju! Nea! Tamdēļ saliku ceļa somu un pārvācos uz šejieni. Uz "Ķepu- ķepā". Laikam tak kaulainā uzspēja man nogrābstīties gar mīkstumiem, es norāvu dermatītu. Staigāju apkārt uz pusi noskūts un pliks! Bet tas nekas. Puse no manis joprojām ir gana spalvaina :P. Nu un plikumi jau arī apvelkas ar spalvu. Tad, lūk! Es te tomēr ceru pazīmēties, un tā kā mājas atrast. Sev. Man ir 5 gadi. Izskatīgs vīrietis. Nopietns. Izteikti pieķeros vienam cilvēkam. Labprāt sargāšu. Kādu zemes gabaliņu, māju un tevi. Visveiksmīgāk integrēšos vecpuiša dārzā... He-he! Vai divu cilvēku mājsaimniecībā. Pie ķēdes- nē. Varu dzīvot ārā, bet būdai ir jābūt! Un voljēram. Vai dārzam ar labu žogu. Kā es satieku ar citiem suņiem? Nū–ū–ū! Esmu dominants. Meičas mīlu, večus nē. Kaķus tā...nu tā. Labāk lai tie sēž kokos, tad vispār netraucē... Izklausos skarbi? Lai nu būtu! Savam cilvēkam es esmu bučmūlis. Citiem tomēr tak arī nepienākas mani bučāt, neesmu taču paduses asaka kaut kāda!