monika

MPilsēta: Ventspils

M

RemboPilsēta: Talsi

Divus gadus vecs skaists tīģerpuika. Labradora sugas izmēra suņu puika, labsirdīgs, aktīvs. Rembo pie mums atveda suņa saimniece, kurai suni bija atstājis dēls, kurš pats bija pārcēlies uz dzīvi ārzemēs. Mātei dēla atstātais mīlulis kļuva par apgrūtinājumu un nu Rembo SAVU cilvēku gaida pie mums patversmē. Ar šādām dzīves situācijām, kad saimniekam suns kļuvis lieks, saskaramies bieži.. Cilvēki aizbrauc, bet dzīvnieki paliek vieni, nevienam nevajadzīgi.. Rembo ir iekarojis patversmes darbinieču sirdis un varam teikt, ka ir kļuvis par patversmes mīluli. Ja vēlies, lai šis skaistulis kļūtu par Tavu suni, brauc ciemos pie mums uz Talsu novada pašvaldības Dzīvnieku patversme "Ausma" un iepazīsties ar Rembo! Rembo ir mikročipēts un potēts- ir gatavs doties uz jaunajām mājām! #Nepērc_Adoptē

ĀrčijsPilsēta: Iecava

Ā-ā–ārč! Kad izdzirdu, ka mani sauc, ļepatoju pie žoga. Protams, es ceru, ka tur būs tā sīkā meitene, kura mani sagaidīja izkāpjam Rēvicos... Esmu viņai pieķēries. Bet mani mēdz saukt arī visādi ķēmi... Nu, izdomāju atsaukties arī ķēmiem. Nu tiem, kuri te biežāk grozās. Žēl jau galu-galā paliek to nabaga cilvēku. Suns jau ar nav bez sirds. Tā–ā-ā... mani atveda no Rēzeknes. Mana Latgales sāga mītiem vīta. It kā man bijis saimnieks, gana lādzīgs, bet ne gluži. Aizbrauca naudu pelnīt vai meičām piecirst... es tak nezinu! Bet atstāja mani sargāt OBJEKTU. Objekts izrādījās esam lidojošais šķīvītis un viendien izčabēja, bet es norāvu taku uz patversmi. Patversmē slikti nebija, bet labi ne tik. Neviens mani nemeklēja. Ciemos pie manis nebrauca. Ne vella adoptēt mani negribēja. Tak es i bez mājām labi varētu iztikt! Tā es i teicu tur... patversmē. Lai mani mežā laiž! Bet nelaida... Teica, vai nu kaulainā, vai jauna ģimene! Citādāk tu prom netiksi. Konkrēti atstiepties es negribēju! Nea! Tamdēļ saliku ceļa somu un pārvācos uz šejieni. Uz "Ķepu- ķepā". Laikam tak kaulainā uzspēja man nogrābstīties gar mīkstumiem, es norāvu dermatītu. Staigāju apkārt uz pusi noskūts un pliks! Bet tas nekas. Puse no manis joprojām ir gana spalvaina :P. Nu un plikumi jau arī apvelkas ar spalvu. Tad, lūk! Es te tomēr ceru pazīmēties, un tā kā mājas atrast. Sev. Man ir 5 gadi. Izskatīgs vīrietis. Nopietns. Izteikti pieķeros vienam cilvēkam. Labprāt sargāšu. Kādu zemes gabaliņu, māju un tevi. Visveiksmīgāk integrēšos vecpuiša dārzā... He-he! Vai divu cilvēku mājsaimniecībā. Pie ķēdes- nē. Varu dzīvot ārā, bet būdai ir jābūt! Un voljēram. Vai dārzam ar labu žogu. Kā es satieku ar citiem suņiem? Nū–ū–ū! Esmu dominants. Meičas mīlu, večus nē. Kaķus tā...nu tā. Labāk lai tie sēž kokos, tad vispār netraucē... Izklausos skarbi? Lai nu būtu! Savam cilvēkam es esmu bučmūlis. Citiem tomēr tak arī nepienākas mani bučāt, neesmu taču paduses asaka kaut kāda!

Divas kaķenītesPilsēta: Rīga

Abas skaistās māsiņas ir šīs vasaras bērni. Meitenēm ir arī brālītis, kurš, pirms kāda laiciņa jau laimīgi adoptēts, ir mīļš un priekšzīmīgs astainis savā jaunajā ģimenē. Kaķenītēm tāda laime pagaidām vēl nav uzsmaidījusi. Viņas regulāri tiek pabarotas un šad tad ielaistas arī pasildīties, bet ar to ir par maz. Īpaši tagad, kad iestājies aukstais gadalaiks, ķepiņām un deguntiņiem ir tik auksti. Pūkaines ir aptuveni 5 mēnešus jaunas, attārpotas, no cilvēkiem nebaidās. Viņām ļoti, ļoti vajadzīgas pastāvīgas mājas un mīloši cilvēki. Ideāli būtu, ja abas varētu adoptēt uz vienām mājām.