Pukainis.lv
darko

darko

  • Dzimums puika
  • Vecums 9 gadi
  • Izmērs vidējs
  • Pilsēta Iecava
  • Patversme "Kepu-ķepā"
  • Tālrunis Rādīt tālruņa numuru    29733601

Internetā mani iesauca par suni bez vārda... Nav iedomājams, vai viens suns var vēl vairāk pazust nekurienē, ja tam pat vārda nav!? Tad nu jums būs zināt, ka mani sauc Darko! Es izskatos vecāks nekā patiesībā esmu. Jā... man ir 8. Ne daudz, ne maz, bet drīzāk tomēr maz. Ja es tā plānoju līdz 15 dzīvot vismaz. Taču cilvēki uz mani bieži skatās tā, it kā es kāds mūžsens. Nē! Es neesmu mūžsens. Es vienkārši esmu bēdīgs. Mazas skumjas iezagušās manā lielajā suņa sirdī. Tās dara lēnas manas ķepas. Tās dara domīgu manu skatienu. Laiks, tas laiks, kad es biju laimīgs ir tāls. Un iespējams, es pats esmu šādu laiku izdomājis. Nav nekā laimīga mētāties pa tēvzemes ārēm. Bez cilvēka, kuram es būtu nozīmīgs. Te Latgalē, te Zemgalē. No patversmes uz patversmi... Mainās valoda. Un sienas. Bet mana vientulība nemainās nekad. Šodiena man atnesa jaunas pārdomas. Ienāca patversmes darbinieks un teica, ka esmu biedrībā pietiekami ilgi, un man pienācis laiks iziet cilvēkos! Man pielika pavadu, un mēs devāmies ārā... Tā nu es pastaigājos. Mans ciemiņš bija sieviete... Viņa bija jauka. Mierīga. Nesteidzīga. Es soļoju viņai blakus tikpat apdomīgi. Uz citiem suņiem es nerēju. Sastaptos kaķus liku mierā. Es biju prātīgs. Jo vispār tāds esmu. Ar godu pieņēmu šo jauno darbiņu- biedrības ciemiņu staidzināšanu! Es liku savas ķepas pie zemes, bet galvā plosījās apmulsušu putnu spārni. Cik skaisti gan ir tā soļot blakus cilvēkam! Cik reibinoši ir šie pieskārieni un uzmanība! Un tomēr- sāpīgi!? Jo gaistoši. Pastaiga noslēdzās. Mans darbiņš beidzās. Es devos atpakaļ... Voljērā es atgriezos apjucis. Spiedos klāt darbinieka kājām, it kā vēlētos ko teikt. Un man tiešām gribējās kaut ko teikt, tikai es nezināju- ko... un kā. Vai- kam? Mīļais Cilvēk! Es nezinu, vai tu vēlies mani saukt par savu suni... Bet zini, ka es vēlos tevi saukt par savu saimnieku! Jā, es esmu bikls. Un mazliet savrups. Bet tev jāsaprot, tas tamdēļ, ka man Tevis nav! Brauc ciemos! Kļūsti par manu cilvēku... Parunājies, pakasi aiz auss...iziesim pastaigā. Lūdzu, vienkārši atbrauc! Izrunā manu vārdu. Un neļauj man pazust... atkal.

CITI DZĪVNIEKI

puika_photo

PuikaPilsēta: Iecava

Mans stāsts aizsākās pirms 5 gadiem, kad es kā mazs kucēns nācu šajā pasaulē. Tiku atņemts savai mammai un aizvests pie daktera. Nedz es, nedz manas māsiņas, nedz brālītis- mēs nebijām slimi. Pie daktera mēs nonācām, jo mūsu saimnieks gribēja mūs iemidzināt. Mūsu bērnišķīgā pīkstēšana un mazu kucēnu šļupsti, sasāpināja vetārsta dvēseli, un viņš nespēja atņemt mums dzīvību. Lūk tā, pateicoties svešam cilvēkam, kurš nezināja nedz manu mammu, nedz redzēja mūs nākam pasaulē, mēs palikām dzīvi. Es izaugu šeit- "Ķepu-ķepā". Manu acu priekšā kā mazi vilnīši ir noņirbējuši simtiem suņu un kaķu, kuri šo gadu laikā laimīgi tika adoptēti. Simtiem cilvēku, kuri nākuši un gājuši. Dažs vienaldzīgs, cits mīļām acīm, bet neviens tā īsti nav manī sajutis gabaliņu no savas dvēseles. Laiks gāja. Lēnām, nesteidzīgi, bet nepielūdzami. Un lai arī es esmu tas suns, kurš gana aktīvi iesaistīts biedrības dzīvē, es jutos vientuļš. Kā mēdz teikt- divas vientulības satikās... Es sadraudzējos ar Strīpiņu. Viņa ir mierīga un klusa. Arī viņa dzīvo Rēvicos kopš kucēna ķepas. Viendien viņa atnāca pie manis un palika. Viņai vienmēr ir bijusi izvēle un pārvietošanās brīvība. Jo viņa ir reti prātīga un muļķības nedara. Bet viņa ir izvēlējusies mani. Viņa lolo un sargā mūsu mazo zemes pleķīti no citiem suņiem. Viņa ir mūsu mājiņas pavarda sargātāja. Reiz mani gribēja adoptēt. Cilvēki atvēra mašīnas durvis, kurās man būtu bijis jākāpj, taču Strīpiņa tik ļoti smilkstēja un tik ļoti gribēja doties man līdzi, ka cilvēks pārdomāja... divus suņus viņš negribēja, bet salauzt Strīpiņas sirdi arī nespēja. Tad nu, šis stāsts ir par mani. Bet patiesībā- par mums abiem. Jo izskatās kā izskatās. Mēs esam adoptējami abi kopā. Uhhhh...es zinu, cik ļoti tas mazina mūsu iespējas tikt adoptētiem! Bet es nevaru viņu atstāt... Viņa nes man kārumus. Viņa man ir. Un es esmu viņai. Pēdējā galerijas bildē, ja aizšķirsi tik tālu, ir viņa- mana Strīpiņa! Un tomēr, var taču tā būt, ka reiz nāks cilvēks, kuram patiksim mēs abi. Un viņš ļaus mums būt savā tuvumā. Kurš novērtēs mūsu uzticību, un to, ka esam draudzīgi. Vai to, ka mēs esam kā četrkājaini mājas gariņi, kuri rada to omulīgo īstu māju sajūtu. Ja vien mums ļauj. Ļausi?! Rekvizīti ziedojumiem: DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA “ĶEPU-ĶEPĀ” Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983 Reģistrācijas numurs: 40008176673 BIC/swift kods: HABALV22 Paldies, jūsu DzAB "Ķepu-Ķepā" Jelgavas rajons, Ozolnieku novads, Salgales pagasts ''Rēvici'' T: 29733601
Dzimumspuika Vecums5 gadi Izmērsliels

Pukainis.lv palīdz atrast jaunas mājas kaķiem un suņiem, kuri dzīvo dzīvnieku patversmēs. Sniedzam atbalstu, lai dzīvnieki varētu atrast sev saimnieku.