kaķēns

puķītePilsēta: Ventspils

Sterilizēta. Ļoti rotaļīga, gudra, skaista bruņurupuću krasa kaķu meitene.

DŪda!Pilsēta: Liepāja

DŪDA! IEPAZĪSIMIES?!Svītraine Dūda, kuras vecums šobrīd ap pieciem gadiņiem, patversmē nonāca pēc saimnieces aizbrtaukšanas prom no Latvījas. Dūda ieritinās ne tikai klēpī, bet arī sirdī visiem, kas viņu apciemo. Dūda ir ārkārtīgi mīlīga, uzmanību alkstoša, runātīga maigas dabas mince, viņai vajag tikai un vienīgi cilvēku. Domājams, ka dzimusi 2015.gada jūnijā. Paldies Olga Vasiluk par Dūīdas fotosessiju <3 Sākot no 1.dienas ikviena dzīvnieka uzturēšana Liepājas dzīvnieku patversmē, ārstēšana un sterilizācija iespējama tikai pateicoties jūsu atbalstam un ziedojumiem.. Tāpēc visu nelaimē nonākušo suņu un kaķu vārdā lūdzam jūsu palīdzību – noziedo Liepājas Kinoloģiskā Biedrība Dzīvnieku aizsardzības grupа Reģ.Nr.: 40008006232 A/S "SWEDBANK" Kods:HABALV22 Konts:LV40HABA000140J037032 LIEPĀJAS KINOLOĢISKĀ BIEDRĪBA "DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS GRUPA" Bank: AS PrivatBank Kont: LV21PRTT0256014534900 SWIFT коd: PRTTLV22 http://www.privatbank.lv/lv Paldies visiem, kas mums palīdz!

AmadejsPilsēta: Jelgava

Lieliskais Amadejs sāk lūkoties pēc mājām, kuras saukt par savām. Runčuks pie mums nonāca pagāšā gada vasarā, kad tika izglābts no kāda šķūnīša blakus vasarnīcai. Pussabrukušajā ēkā mitinājās vairāki kaķi un kaķēni, no kuriem lielākoties visiem bija vīrusi vai citas actiņu problēmas. Arī Amadejam nesen tika izoperēta viena acs, bet savukārt otra jau ir kļuvusi akla. Lai arī pelēcītis vairāk nespēj saskatīt it neko, viņš dauzās, spēlējās. Bieži vien pat šķiet aktīvāks par tiem kaķiem, kas redz. Un jau pat nerunājot par dažādām bumbiņām, pelītēm, kas tik tiešām ir lielākais Amadeja kārdinājums! Jūs tik redzētu ar cik lielu sajūsmu tās tiek trenkātas un bakstītas pa visu istabu.. Runcītim ir ~7 mēneši, tomēr viņš lieliski sadzīvos ar citiem kaķiem, suņiem un pat bērniem.

BrīzePilsēta: Iecava

Brīze. Dusmulis Brī, negantnieks... tā mani sauca biedrības meitenes pirmajās nedēļās. Droši, ka taisnība viņām bija. Tā sāpe, atkal zaudējot mājas, man bija skaudra kā īlens sirdī. Es rūcu. Es rēju. Es rādīju zobus. Pat meitenei, kuru pazinu, es nedevos tā uzreiz... Rēju diennaktīm. Uz visu. Arī uz tukšumu. Un tad ieradās viņas. Sievietes, kuras mani mēdz te visu bildēt. Pāris nedēļas viņas arī kopj mūsu māju. Viņas ir dīvainas. Es reju dusmīgs, bet viņas izliekas, ka es mīļi runāju. "Brīzīte, Brīzīte...", viņas saka. "Kāds nu tur Brīzīte!", man gribas skarbi viņām uzriet, bet sirdī tomēr mostas naiva cerība kā gaismiņa, ka arī es esmu kādam mīļš. Viņas atkal un atkal man ieklāj karalisku gultiņu, neraugoties uz to, ka es visu cenšos izpostīt. Viņas ved mani pastaigā. Un mantiņu man iedeva... Man liekas, ka es viņām sāku pieķerties. "Brīze, mēs tev noteikti atradīsim mājas! Dzirdi, par katru cenu mēs tev tās atradīsim!", viņas saka. Un man tā-ā gribas viņām ticēt! Es reju maz. Un vairs nepostu savu gultiņu. Es daudz un mierīgi guļu, kad viņas ir blakus... Man vajag kādu, kurš ir man blakus! Esmu maza auguma suņu vīriņš. Mana saimniece saslima, es paliku viens. Man ir 8 gadi, un priekšā vēl tikpat... Palīdzi manām meitenēm atrast man mājas...lūdzu? Citādi viņas ir bēdīgas.Un es negribu, ka viņas par nieka Brīzi bēdājas! Brīze ir stiprs vīriņš un pats var savu dzīvi nokārtot!