Žizele

GPilsēta: Ventspils

G

PuikaPilsēta: Iecava

Mans stāsts aizsākās pirms 5 gadiem, kad es kā mazs kucēns nācu šajā pasaulē. Tiku atņemts savai mammai un aizvests pie daktera. Nedz es, nedz manas māsiņas, nedz brālītis- mēs nebijām slimi. Pie daktera mēs nonācām, jo mūsu saimnieks gribēja mūs iemidzināt. Mūsu bērnišķīgā pīkstēšana un mazu kucēnu šļupsti, sasāpināja vetārsta dvēseli, un viņš nespēja atņemt mums dzīvību. Lūk tā, pateicoties svešam cilvēkam, kurš nezināja nedz manu mammu, nedz redzēja mūs nākam pasaulē, mēs palikām dzīvi. Es izaugu šeit- "Ķepu-ķepā". Manu acu priekšā kā mazi vilnīši ir noņirbējuši simtiem suņu un kaķu, kuri šo gadu laikā laimīgi tika adoptēti. Simtiem cilvēku, kuri nākuši un gājuši. Dažs vienaldzīgs, cits mīļām acīm, bet neviens tā īsti nav manī sajutis gabaliņu no savas dvēseles. Laiks gāja. Lēnām, nesteidzīgi, bet nepielūdzami. Un lai arī es esmu tas suns, kurš gana aktīvi iesaistīts biedrības dzīvē, es jutos vientuļš. Kā mēdz teikt- divas vientulības satikās... Es sadraudzējos ar Strīpiņu. Viņa ir mierīga un klusa. Arī viņa dzīvo Rēvicos kopš kucēna ķepas. Viendien viņa atnāca pie manis un palika. Viņai vienmēr ir bijusi izvēle un pārvietošanās brīvība. Jo viņa ir reti prātīga un muļķības nedara. Bet viņa ir izvēlējusies mani. Viņa lolo un sargā mūsu mazo zemes pleķīti no citiem suņiem. Viņa ir mūsu mājiņas pavarda sargātāja. Reiz mani gribēja adoptēt. Cilvēki atvēra mašīnas durvis, kurās man būtu bijis jākāpj, taču Strīpiņa tik ļoti smilkstēja un tik ļoti gribēja doties man līdzi, ka cilvēks pārdomāja... divus suņus viņš negribēja, bet salauzt Strīpiņas sirdi arī nespēja. Tad nu, šis stāsts ir par mani. Bet patiesībā- par mums abiem. Jo izskatās kā izskatās. Mēs esam adoptējami abi kopā. Uhhhh...es zinu, cik ļoti tas mazina mūsu iespējas tikt adoptētiem! Bet es nevaru viņu atstāt... Viņa nes man kārumus. Viņa man ir. Un es esmu viņai. Pēdējā galerijas bildē, ja aizšķirsi tik tālu, ir viņa- mana Strīpiņa! Un tomēr, var taču tā būt, ka reiz nāks cilvēks, kuram patiksim mēs abi. Un viņš ļaus mums būt savā tuvumā. Kurš novērtēs mūsu uzticību, un to, ka esam draudzīgi. Vai to, ka mēs esam kā četrkājaini mājas gariņi, kuri rada to omulīgo īstu māju sajūtu. Ja vien mums ļauj. Ļausi?! Rekvizīti ziedojumiem: DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA “ĶEPU-ĶEPĀ” Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983 Reģistrācijas numurs: 40008176673 BIC/swift kods: HABALV22 Paldies, jūsu DzAB "Ķepu-Ķepā" Jelgavas rajons, Ozolnieku novads, Salgales pagasts ''Rēvici'' T: 29733601

ZuzePilsēta: Rīga

Zuze ir klusa un mierīga. Pārsvarā guļ. Patīk būt cilvēkam blakus, bet klēpī negrib sēdēt. Baidas no straujām kustībām, ja straujak paceļ rokas augšā, tad pieplok pie zemes un skatas ar šausmu pilnam acīm. Kad ilgāk un uzstājīgāk glauda, gadās ka bez brīdinājuma uzsit ar ķepu pieplok pie zemes un skatas pārbijusies. Laikam kāda kustības niance vai pieskāriena vieta atgādināja par pārdzīvoto, un viņai liekas ka ir jāaizstāvās. Pagaidmājās Zuzīte guļ gultā, kājgalī, pie cilvēka. Viņai patīk ka cilvēks ir blakus. Naktīs Zuze reizi vai divas pamostas, ieņaudas, uzlec kājās un skrien pie cilvēka sejas, pārbaudīt vai viss ir kārtībā. Kādu laiku viņa cītīgi vēro, tad nomierinas un aiziet atpakaļ gulēt gultas kājgalī. Ko Zuzīte ir izcietusi un pārdzīvojusi mēs nekad neuzzināsim. Un arī negribas zināt, gribas lai viņa to ātrāk aizmirst un bauda mīlēta un lutināta kaķa dzīvi. Zuzīte meklē klusas mājas bez citiem dzīvniekiem un ģimeni kura palīdzēs aizmirst pārdzīvoto un dzīvot laimīgi. Zuze ir 6-10 gadus jauna, vakcinēta, sterilizēta kaķu dāma, kura noteikti ir pelnijusi dzīves otro daļu pavadīt ar savu cilvēku, kurš mīlēs un rupēsies par viņu.

PumaPilsēta: Iecava

Esmu Puma! Vēl ne tik sen es gadiem dzīvoju pilnīgā badā. Vēl ne tik sen es atradu iespēju kā aizbēgt no sava saimnieka. Mana pēdējā robeža bija tuvu. Es biju zaudējusi ne tikai miesu, bet teju vai arī veselo saprātu. Kad izbadējusies izlauzos brīvībā, klīdu apkārt ar vienu-vienīgu domu: "Ēst! Man vajag ko apēst! Vienalga- ko!". Tādu mani arī sastapa mana glābēja- Evita Skrindževska. Kāda jauka un centīga sieviete... viņa nogādāja mani "Ķepu-ķepā". Savas pirmās dienas Ķepās es īsti neatceros. Tur bija ārsti, un tur bija izsalkuma migla acu priekšā... Šodien man kauns pat domāt, cik neganti izsalkusi un alkatīgi rijīga es biju tajā laikā. Man likās, ka visi suņi ir mani konkurenti uz barību...ka viņus jānolamā kārtīgi! Un visa sīka radība man likās esam pusdienas... Cilvēki? Tie ir mana vājība. Pat galējā badā es nespēju savādāk skatīties uz cilvēku, kā uz draugu, cerības stariņu un kaut ko labu. Es nezinu, kādēļ tā ir...vajadzētu taču dusmoties. Ka tik ilgi badinājuši, turējuši ķēdē, bez iespējas kaut man pašai sev ko nomedīt... Bet nē. Es nevaru dusmoties uz cilvēku. Man nesanāk. Tagad mana vilniņa gandrīz ir nomainījusies. Es atkal kļūstu par skaistu, medus baltu laikas metisu... Sāku draudzēties ar suņiem. Ar mani var iziet jaukās pastaigās. Es vairs nedzīvoju bezgalīgā medību režīmā. Tagad es spēju arī vienkārši gulēt meža sūnās un mierīgi klausīties kā pukst dabas sirds... Tagad es spēju iet blakus cilvēkam un redzēt Sauli, kokus, zāli, ceļa olīšus un smiltis zem ķepām. Ieelpot vasaras smaržu, izšķirt desmitiem augu aromātus un nemeklēt starp tiem ko apēdamu. Tagad es mācos vienkārši būt... Pagaidām man vēl jāturpina ārstēt auss iekaisums. Bet palēnām es uzdrošinos sākt domāt par jaunām mājām, jauniem saimniekiem un jaunām iespējām tapt mīlētai. Es zinu, ka mans vecais saimnieks nav saņēmis sodu...par manis nobadināšanu. Taču domāju, ka viņš pats sev ir sods. Cik laimīgs gan var būt, ik dienu skatoties uz izģindušu suni un liedzot tam barības sauju?