Pukainis.lv
deiza

deiza

  • Dzimums meitene
  • Vecums 2 gadi
  • Izmērs liels
  • Pilsēta Iecava
  • Patversme "Kepu-ķepā"
  • Tālrunis Rādīt tālruņa numuru    29733601

Mazi un cilvēku negribēti 8 melni kamoliņi. Mēs piedzimām savai mammai nekurienes vidū. Ģeogrāfiski- Bolderājā. Taču ārpus fizisko parādību robežām, tā tīri filozofiski, mēs bijām nekurienē. Cilvēki, kuri baroja manu mammu, solījās mūs noslīcināt. Tā īsti pat vēl nesākuši dzīvot, mēs bijām nolemti iznīcībai. Var būt ziemas spelgonī apsalušas sirdsapziņas asni pie vainas, var būt kas cits...tomēr ziņa par mums aizgāja pasaulē. Un tā pārvērta mūsu likteni. Mēs nonācām ķepās. Septiņi no mums tika adoptēti. Taču es- nē. Mans vārds ir Deiza. Visu māsu un brāļu vidū es biju visbailīgākā. Es vienmēr pamanījos to pus solīti atkāpties, paslēpties, iespraukties kādā kaktiņā, pazust, saplūst ar vidi un neizcelties. Es paaugos. Cilvēki pārstāja nākt. Mana mamma teica, ka tas ir slikti. Ka man ir jāmainās! Ka šai pasaulei es esmu par labu! Un mamma man mācīja riet zvērīgi skaļi, kad cilvēki nāk. Iegulties ar plecu voljēra restēs, demonstrējot savu spēku un varu. Lekt uz būdas jumta un zemē, un atkal uz būdas, lai cilvēki redz, cik atsperīga un stipra es esmu! Es centos. Centos un man padevās. Līdz vienbrīd es par sevi sapratu visu. Es esmu bikla. Bikla, nevis bailīga. Es esmu bikla, jo manā sirsniņā ir tik daudz mīlestības uz cilvēku, ka es vienkārši nezinu, kur to likt. Tās emocijas manī ir tik, nu tik, nu tik(!) milzīgi lielas, ka zem to svara es saraujos maza. Un es ilgojos pēc sava cilvēka. Aizvien biežāk es piemirstu mammas mācīto, un tā vietā, lai tēlotās dusmās rībinātu restes, es lidoju tajās ar plaši atvērtām ķepām, cenšoties apskaut visu pasauli. Lūkojos apkārt ar naivi cerīgu purnu. Lai cilvēks redz, kā tajā uzzied visa mana dvēsele! Taču- nē... un atkal- nē. Un vēlreiz nē. Nē un nē, un nē! Vai nu mana dvēsele nezied. Vai nu parasti cilvēki šo ziedēšanu nespēj redzēt. Un man jāgaida kāds viens, pavisam īsts un īpašs cilvēks?! Man nav vēl pilns gads. Tomēr esmu izaugusi un lielāka vairs nebūšu kā esmu. Mans ī-ī-īpašais cilvēk! Sarunāsim? Tu nāc labi ātri, ja? Es gribu būt Tavs pakulu lācītis, kuram kasa aiz auss, stāsta noslēpumus, un ar kuru kopā dodas pretim nezināmiem piedzīvojumiem!

CITI DZĪVNIEKI

brīze_photo

BrīzePilsēta: Iecava

Brīze. Dusmulis Brī, negantnieks... tā mani sauca biedrības meitenes pirmajās nedēļās. Droši, ka taisnība viņām bija. Tā sāpe, atkal zaudējot mājas, man bija skaudra kā īlens sirdī. Es rūcu. Es rēju. Es rādīju zobus. Pat meitenei, kuru pazinu, es nedevos tā uzreiz... Rēju diennaktīm. Uz visu. Arī uz tukšumu. Un tad ieradās viņas. Sievietes, kuras mani mēdz te visu bildēt. Pāris nedēļas viņas arī kopj mūsu māju. Viņas ir dīvainas. Es reju dusmīgs, bet viņas izliekas, ka es mīļi runāju. "Brīzīte, Brīzīte...", viņas saka. "Kāds nu tur Brīzīte!", man gribas skarbi viņām uzriet, bet sirdī tomēr mostas naiva cerība kā gaismiņa, ka arī es esmu kādam mīļš. Viņas atkal un atkal man ieklāj karalisku gultiņu, neraugoties uz to, ka es visu cenšos izpostīt. Viņas ved mani pastaigā. Un mantiņu man iedeva... Man liekas, ka es viņām sāku pieķerties. "Brīze, mēs tev noteikti atradīsim mājas! Dzirdi, par katru cenu mēs tev tās atradīsim!", viņas saka. Un man tā-ā gribas viņām ticēt! Es reju maz. Un vairs nepostu savu gultiņu. Es daudz un mierīgi guļu, kad viņas ir blakus... Man vajag kādu, kurš ir man blakus! Esmu maza auguma suņu vīriņš. Mana saimniece saslima, es paliku viens. Man ir 8 gadi, un priekšā vēl tikpat... Palīdzi manām meitenēm atrast man mājas...lūdzu? Citādi viņas ir bēdīgas.Un es negribu, ka viņas par nieka Brīzi bēdājas! Brīze ir stiprs vīriņš un pats var savu dzīvi nokārtot!
Dzimumspuika Vecums8 gadi Izmērsmazs

Pukainis.lv palīdz atrast jaunas mājas kaķiem un suņiem, kuri dzīvo dzīvnieku patversmēs. Sniedzam atbalstu, lai dzīvnieki varētu atrast sev saimnieku.