kaķenīte

FilipsPilsēta: Rīga

Filips palika bez savām mājām, kad teritorijā, kurā viņš dzīvoja, sākās būvdarbi. Filips ir ap 1-2 gadus jauns runcis, kastrēts. Šobrīd vēl bikls un atturīgs. Nav agresīvs. Lauj sevi glaudīt, bet līdz galam vēl nespēj uzticēties cilvēkam, sajūtot cilvēka pieskārienus, sastingst. Vislabāk derēs kā kompanjons otram kaķim.

ĀrčijsPilsēta: Iecava

Ā-ā–ārč! Kad izdzirdu, ka mani sauc, ļepatoju pie žoga. Protams, es ceru, ka tur būs tā sīkā meitene, kura mani sagaidīja izkāpjam Rēvicos... Esmu viņai pieķēries. Bet mani mēdz saukt arī visādi ķēmi... Nu, izdomāju atsaukties arī ķēmiem. Nu tiem, kuri te biežāk grozās. Žēl jau galu-galā paliek to nabaga cilvēku. Suns jau ar nav bez sirds. Tā–ā-ā... mani atveda no Rēzeknes. Mana Latgales sāga mītiem vīta. It kā man bijis saimnieks, gana lādzīgs, bet ne gluži. Aizbrauca naudu pelnīt vai meičām piecirst... es tak nezinu! Bet atstāja mani sargāt OBJEKTU. Objekts izrādījās esam lidojošais šķīvītis un viendien izčabēja, bet es norāvu taku uz patversmi. Patversmē slikti nebija, bet labi ne tik. Neviens mani nemeklēja. Ciemos pie manis nebrauca. Ne vella adoptēt mani negribēja. Tak es i bez mājām labi varētu iztikt! Tā es i teicu tur... patversmē. Lai mani mežā laiž! Bet nelaida... Teica, vai nu kaulainā, vai jauna ģimene! Citādāk tu prom netiksi. Konkrēti atstiepties es negribēju! Nea! Tamdēļ saliku ceļa somu un pārvācos uz šejieni. Uz "Ķepu- ķepā". Laikam tak kaulainā uzspēja man nogrābstīties gar mīkstumiem, es norāvu dermatītu. Staigāju apkārt uz pusi noskūts un pliks! Bet tas nekas. Puse no manis joprojām ir gana spalvaina :P. Nu un plikumi jau arī apvelkas ar spalvu. Tad, lūk! Es te tomēr ceru pazīmēties, un tā kā mājas atrast. Sev. Man ir 5 gadi. Izskatīgs vīrietis. Nopietns. Izteikti pieķeros vienam cilvēkam. Labprāt sargāšu. Kādu zemes gabaliņu, māju un tevi. Visveiksmīgāk integrēšos vecpuiša dārzā... He-he! Vai divu cilvēku mājsaimniecībā. Pie ķēdes- nē. Varu dzīvot ārā, bet būdai ir jābūt! Un voljēram. Vai dārzam ar labu žogu. Kā es satieku ar citiem suņiem? Nū–ū–ū! Esmu dominants. Meičas mīlu, večus nē. Kaķus tā...nu tā. Labāk lai tie sēž kokos, tad vispār netraucē... Izklausos skarbi? Lai nu būtu! Savam cilvēkam es esmu bučmūlis. Citiem tomēr tak arī nepienākas mani bučāt, neesmu taču paduses asaka kaut kāda!

SniedziņšPilsēta: Iecava

Nekad nevar zināt, cik skaista nāks ziema. Vai sniedziņš snigs balti pūkainām aumaļām? Vai vēji pūtīs, puteņos...vai pasaule būs balta? Bet pavisam droši var zināt, ka balts un daiļš runčuks vārdā Sniedziņš gaidīs Tevi mājā, ja vien Tu viņu adoptēsi. Mūsu Sniedziņš ir netverams. Gluži kā sniegpārsla plaukstā, viņš izkūst un pazūd, ja pienāc par tuvu. Ne gluži labsajūtā. Un ne gluži tā, ka aiz laimes izkūst. Viņš vienkārši notin makšķeri, un atstāj zivis balojam saulē. Sniedziņš ir kaķis, kuru ar mīļumu jānobur. Pasakās jau sola, ka vardi nobučojot, tā pārvēršas par skaistu princi... Mēs ticam, ka Sniedziņu iemīļojot, viņš pārvērtīsies par omulīgu mājas kaķi! Sniedziņš piemērots dzīvei tādā mājā, kuras sienās mīt jauki un pieauguši cilvēki. Bērniņus eksperimentiem, lūdzam, nepakļaut. Mēs nevaram solīt, ka Sniedziņš neatstās Zorro zīmi uz bērnu maigās ādas. Šis runčuks ir viens no tiem dabas brīnumiem, kurš jāpatur cieši blakus. Visideālāk viņš iederētos dzīvoklī. :), adoptējot uz laukiem, krietni jāpieskata, lai pirmajos mēnešos minkāns neizsprūk ārā. Principā, nevienu adoptētu kaķi nevar uzreiz laist ārā. Ir jādod laiks, kamēr peļu junkurs iepraktizējas, pierod pie jaunas vietas. Cilvēkiem... Sniedziņš ir kārtīgs. Paskat, cik balts kažociņš! Un neticības pilnas acis... Un viņš prot dejot tango... jā, jā! Dejosiet ilgi, kamēr saradīsiet! Iespējams, ka viņš arī kādu citu deju Tev mācīs. Un ko viņam mācīsi tu?! ;) Sniedziņa karalisko baltumu bildēs iemūžināja OTSphoto un Revaphoto!

BimPilsēta: Ventspils

Бим, лоток и когтеточка на ура, ему где то 8-10 мес. Их было трое: мама и её детки Снежа с братиком Бимом. Женщина, которая их подкармливала, сказала что их мама пропала, возможно её съели лисы, но братик с сестричкой видели куда она ходила кушать и тоже нашли туда дорогу. Были дикие, сейчас в руки взять можно, но сами не подойдут. Их отловили, стерилизовали, подержали дома, пока пройдут холода, холода прошли, но так жалко выпускать их обратно на улицу, они ведь думают, что у них есть дом. тел. 29559726 (Ирина)