mīļa kaķene

DevonaPilsēta: Iecava

Devona sūta labas dienas un gaida Tevi ciemos! Meitene mūs pārsteigusi ar jauku un mīļu dabu, lai gan sākumā bija diezgan jo diezgan bailīga. Taču tagad lai arī apdomīgi, bet drosmīgi mīlule liek savas ķepiņas vienu pie otras tuvāk cilvēka plaukstām.

ŽaģePilsēta: Iecava

Mani sauc Žage. Es esmu 12gadīga dalmāciete. Nonācu biedrībā "uz laiku"... Tā nu saimniekam tie dzīves apstākļi sakārtojās.Gadās. Biedrības pansijā luncinu asti jau vairāk kā gadu. Vai pusotru... Hmm, katrā ziņā krietni pat viena kārtīga suņa pacietībai par ilgu. Kā man šķiet. Pieķeru sevi lūram uz cilvēkiem caur pieri, bet ar naivas cerības izgaismotu purnu. Tiktāl nu ir! Gribu mājas! Ko lai es par sevi pastāstu? Neraugoties uz gadiem, esmu moža. Tālu staigāt man īsti negribas. Toties patīk tā staigāt, lai skaisti! Kā tas ir?! Nu tā! Lai varu visu izostīt, izpētīt, visu izprast... un lai izskatos es smuki! Dalmāciešmeitenes cienīgi! Gadi man nav atņēmuši pašcieņu! Pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, ka radu par sevi aplamu priekšstatu. Cilvēki skatās uz mani ar respektu, kas man patīk, tomēr arī mazliet bijīgi viņi skatās. Un tas nav īsti forši! Ņemot vērā, ka es esmu ieinteresēta atrast jaunas mājas! Cilvēki domā, ka es esmu dusmīga. Bet nē–ē–ē...man vienkārši daba ir iedevusi "pokera purnu", kas slēpj emocijas. Es stabili stāvu uz savām četrām ķepām! Var būt izskatos draudīgi? Bet tā vienkārši ir mana ikdienas stāja! Pret cilvēkiem es esmu laba. Mīlīga un jauka. Slikti satieku ar citiem suņiem. Un kaķus neciešu ne acu galā. Bet man taču ar cilvēku jādzīvo, nevis ar kaķi... Kaķis taču nevar mani adoptēt, bet cilvēks var! Es ļoti ceru, ka mani sastaps cilvēks, kuram es drīkstēšu būt uzticama. Neraugoties uz to, ka esmu gados. Es tomēr atļaušos cerēt un ticēt!

MašaPilsēta: Alūksne

Maza auguma sterilizēta kucīte zaudējusi saimniekus un nu meklē jaunas mājas. Ļoti mīlīga, labprāt sēž klēpī

BrīzePilsēta: Iecava

Brīze. Dusmulis Brī, negantnieks... tā mani sauca biedrības meitenes pirmajās nedēļās. Droši, ka taisnība viņām bija. Tā sāpe, atkal zaudējot mājas, man bija skaudra kā īlens sirdī. Es rūcu. Es rēju. Es rādīju zobus. Pat meitenei, kuru pazinu, es nedevos tā uzreiz... Rēju diennaktīm. Uz visu. Arī uz tukšumu. Un tad ieradās viņas. Sievietes, kuras mani mēdz te visu bildēt. Pāris nedēļas viņas arī kopj mūsu māju. Viņas ir dīvainas. Es reju dusmīgs, bet viņas izliekas, ka es mīļi runāju. "Brīzīte, Brīzīte...", viņas saka. "Kāds nu tur Brīzīte!", man gribas skarbi viņām uzriet, bet sirdī tomēr mostas naiva cerība kā gaismiņa, ka arī es esmu kādam mīļš. Viņas atkal un atkal man ieklāj karalisku gultiņu, neraugoties uz to, ka es visu cenšos izpostīt. Viņas ved mani pastaigā. Un mantiņu man iedeva... Man liekas, ka es viņām sāku pieķerties. "Brīze, mēs tev noteikti atradīsim mājas! Dzirdi, par katru cenu mēs tev tās atradīsim!", viņas saka. Un man tā-ā gribas viņām ticēt! Es reju maz. Un vairs nepostu savu gultiņu. Es daudz un mierīgi guļu, kad viņas ir blakus... Man vajag kādu, kurš ir man blakus! Esmu maza auguma suņu vīriņš. Mana saimniece saslima, es paliku viens. Man ir 8 gadi, un priekšā vēl tikpat... Palīdzi manām meitenēm atrast man mājas...lūdzu? Citādi viņas ir bēdīgas.Un es negribu, ka viņas par nieka Brīzi bēdājas! Brīze ir stiprs vīriņš un pats var savu dzīvi nokārtot!